Atskalas

ID: 3526
Vārds: Velga
Uzvārds: Pētersone
Izdevuma autors: Arvīds Skalbe
Izdevuma nosaukums: Atskalas
Izdošanas vieta: Rīga
Izdošanas gads: 1967
Kāds ir Jūsu personiskais stāsts saistībā ar šo grāmatu?: Sveicināti! Visa mana atzinība cilvēkam, kas pirmais deva pārējiem ideju par tautas grāmatu plauktu jaunajā bibliotēkā! Taču idejas realizētāji (kā daudzkārt tas notiek manā mīļajā Latvijā) ļoti vāji - bez nepieciešamā uzsvara un azarta to piedāvā savai tautai. Ja šis potenciāls ir tik nevarīgs, lūdziet palīgos mūsu tautas gara korifejus tieši rakstu mākslās, kas ir ideālisti vislabākajā nozīmē, piem. dzejniece Māra Zālīte, mācītājs Juris Rubenis. Arī akcijas ierobežotais termiņš ir kāda ierēdņa nepārdomāts lēmums. Tāpat kā naudu mēs varēsim mainīt mūžīgi, arī katrs savu , sev būtiskāko grāmatu varētu dāvināt mūžīgi (arī kā ķieģelīti likteņdārza galvenajā alejā). P.S. Es speciāli rakstu rokrakstā, lai gan 72 gadu vecumā tas vairs nav tik līdzens un skaists kā sendienās. Manā uztverē rokraksts ir milzīga personības vērtība, tas ir patiesais cilvēka kods. Ej vien sev mierīgi! Ikviens var iet, Bez katra iztiks, Lai cik liels tas šķiet. [Rainis] Latviešu dzejnieks Arvīds Skalbe ar pavisam mazu dzejoļu grāmatiņu Sūrābele ienāca manā garīgajā dzīvē līdz ar darba gaitu sākumu Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā un patstāvīgās dzīves gaitu sākumu manas mammas Dzimtenē. Tas bija 1965.gads. Tā bija skaistā jaunība, kad zied, uzplaukst un tajā sāk ciemoties čaklās bitītes, katra ar savu pienesumu. Sūrābele iekrita manā sirdī dziļi, dziļi. Tā pavēra vārtus ļoti bagātajai dzejas (visvairāk jau latviešu) pasaulei, tā nosēdās stingrā pamatā manam pasaules uzskatam un praktiskās dzīves principiem. Institūti, tie atbilda arī kristīgas dzīves pamatprincipiem. Par to man jāpateicas šai brīnišķīgajai dzejas grāmatiņai Sūrābele . Diemžēl to mājas bibliotēkā šobrīd neatrodu. Savā dzīvē nozīmīgāko dzejnieku pārstāvu ar viņa dzejoļu krājumu Atskalas , no kura atļaujos uzrakstīt ieskatam dažus dzejoļus. Ar patiesu cieņu katram, kas lasīs šīs manas pārdomas. Atskalas 60.lpp. Ja iemīl , 61.lpp. Roze , 88.lpp. Cīņas vārds , 109.lpp. Šai svinīgā stundā , 97.lpp. Paradokss . Ja iemīl Viss, ko mēs redzam, Viss, kas tiek slavēts vai pelts, Reiz cilvēku ilgās dedzis Un cilvēka muskuļiem celts. Vai prieks, vai mokas, Vai apkārt tumšs vai bezgala gaišs, Aiz neziņas cilvēki rokas Gar sāniem sev nenolaiž; Ja ienīst, tad savu lāstu Ar skaudru vēzienu triec, Ja iemīl viskarstākos glāstus Visvairāk nīstajam sniedz. /Arvīds Skalbe/ Roze Vai dienai austot, Vai vakaram dziestot Tu nezini, kurā dārzā Šī roze bija griezta. To nolika cilvēks Uz tava galda, Un neizprotami spēki Nu istabā valda. Vai tās ir rokas, Kas rozi nesa, Vai rožu kautrīgā smarža, Kas reibinot dvesa! Bija aizvērts pumpurs, Slēpts ērkšķu kaktos, Bet izplauka skaistule vāzē Kā milzīga saule! /Arvīds Skalbe/ Cīņas vārds Es varu kautrīgs lūgt, Bet nīstu klanīšanos, Gars, spaidu sakās lūgts, Nav cīņas pulkos manos. Lai vergi ceļus liec, Es savu daļu prasu, Pret cietu kļūstu ciets Un kļūstu ass pret asu. Mans vārds, mans ierocis, Kas vienīgais vēl rokā; Līdz galam saspringts viss, Es cērtu indes rokā. / Arvīds Skalbe/ Paradokss Teic sēkla nokrītot: Es ziedos plaukšu! Bet vēja celtai dzirkstij nolemts dzist: Uz leju krizdams, celties var uz augšu, Uz augšu celdamies, var lejup krist. Tā dažkārt ir ar neslavu un slavu: Ir svarīgi , kurš slavēs un kurš pels, Ja slavēs ienaidnieks, viņš kāros galvu tavu, Ja nobārs draugs, viņš pasargās un cels. /Arvīds Skalbe/ Šai svinīgā stundā Šai svinīgā stundā mēs gribam, Lai tīrs mūsu debesu jums, Lai Daugavu redzētu zibam Vēl tūkstošiem gadu pēc mums. Ar smaržīgu medu un pienu Lai katra vasara nāk Un agri Latvijas dienu Mums garu un darbīgu sāk! Lai brīdī, kad velēnu aram, Sev uzliekot roku uz sirds, Bez vilšanās pasacīt varam: Jā, laime uz pasaules ir! /Arvīds Skalbe/
Datums: 2014 01 08 00:00:00