Gaišais nams

ID: 3044
Vārds: Anna
Uzvārds: Rumba
Izdevuma autors: Anna Rumba
Izdevuma nosaukums: Gaišais nams
Izdošanas vieta: Tukums
Izdošanas gads: 2006
Kāds ir Jūsu personiskais stāsts saistībā ar šo grāmatu?: Mana mīļākā grāmata ir Alana Milna Lācītis Pūks un viņa draugi . Ar savu dziļi filozofisko saturu tā kļuva man par rokasgrāmatu vai katram manas dzīves gadījumam. Bet ne par to šoreiz saruna. Manam vīram ir visai plaša bibliotēka. Tur daiļliteratūrai nav ierādīta vadošā vieta, kā izņēmums ir dzeja. Grāmatu plauktos pētījumi, izziņas literatūra utt. Ir arī autoru dāvinātas grāmatas, ir Imanta Ziedoņa dāvinājums. Bet arī ne par to šoreiz gribu runāt. Lai cik tas pirmajā brīdī varētu izklausīties netaktiski, runāšu par grāmatu Anna Rumba Gaišais nams 2006. Tā ir Tukuma E. Birznieka Upīša 1. pamatskolas vēsture 1915 1945. Katram cilvēkam, paņemot rokās grāmatu, ir citas izjūtas un interese. Estēts , turot divos pirkstos daudz lasītu un nobružātu bibliotēkas grāmatu, ar nepatiku domās, kāpēc tā vēl apgrozībā. Cits lasītājs, paņemot rokā šādu grāmatu, ieinteresēts domās, kas grāmatā ir tāds, ka tik daudz lasīta, un pats steigs izlasīt to. Savukārt, ja tāda ir personīgajā bibliotēkā, tā noteikti asociējas ar kādu svarīgu notikumu vai cilvēku šīs personas ģimenes vai dzimtas vēsturē. Atverot grāmatu Gaišais nams , var ieraudzīt virkni dažādu mācību grāmatu vāku un titullapu attēlus. Kaut man jau krietni daudz gadu, gandrīz visas tās ir vecākas par mani. Arī mācījusies no tādām neesmu. Es šī grāmatas ņēmu ar vēlmi izjust laikmeta elpu, lasīju un centos iespējami labāk iepazīt grāmatu autorus, iztēloties skolēnus, kuri mācījās no tādām grāmatām un apjausto pastāstīt citiem. Lielai daļai tā laika skolēnu, ieraugot attēlus, uzvirmos atmiņā jaunība, tās prieki un sarūgtinājumi viss, ko saucam par dzīvi. Gadi iet. Pavisam maz palicis cilvēku, kuriem tās izsauc atmiņas par skolas solā pavadītiem gadiem. Kādas sajūtas, šīs grāmatas ieraugot, vai turot tās rokās , ir viņu mazbērniem, kuri stundas gatavojot, sēž pie datoriem? Kādas tās varētu būt nākotnes skolēnam? Vērīgākie varbūt pamanīs uz vairākiem attēliem arī numurus, kas dod norādi, ka grāmata ir bibliotēkas īpašums. Citiem, zinošākiem ļaudīm, būs skaidrs arī, ka tās ir no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumiem. Vēl vērīgāks pamanīs, ka uz dažām numuri svītroti un no jauna rakstīti, uz dažām īpašnieka autogrāfs un bibliotēkas inventāra numurs. Tātad, acīmredzot, tāpat kā šodien, grāmata ceļojusi no personīgās bibliotēkas uz sabiedrisko. Tas liecina par milzīgā bibliotekāru darba neredzamo daļu, par grāmatu komplektēšanas un apkopes darbu, ko ne katrs lasītājs pamana. Šodien, atverot grāmatas vāku, manas pārdomas varētu saukt no Gaišā nama uz Gaismas pili vai arī otrādi. Par bibliotēku aisberga katram lasītājam redzamo daļu. Atmiņā nāk tie cilvēki, kuri man palīdzēja iepazīties ar minētajām mācību grāmatām un vēl daudzām citām bibliotekāri. No pirmā brīža, kad ieejot bibliotēkā, šajā īpašajā informācijas valstībā, mani, un domāju, arī neskaitāmus citus lasītājus, mulsināja šī plauktu, skapju un grāmatu milzīgā gūzma. Tad nāca bibliotekāre kā feja, pazuda lietu uzmācīgā masa, palika ieinteresētas un vaicājošas acis. Un viss notika, dabūju vajadzīgu grāmatu, padomu, visu, pēc kā biju nākusi. Nākamā reizē jau jutos kā mājās, kur mani sagaidīs laipna namamāte. Atmiņā viņu roku pieskārieni grāmatām, viņu acu skati, viņu vēlme saprast mani un palīdzēt man iegūt tobrīd visnepieciešamāko literatūru. Viņu darbu, kas reizēm pārvēršas zināmā azartā atrast un ieteikt, var saukt par cilvēka faktoru. Pie šīm domām mulsi nosarku. Jā, saglabājušās ir izjūtas, dažs vizuālais tēls, bet šo lielisko cilvēku vārdi izdzisuši, reizēm pat palikuši neuzzināti. Samazinās grāmatu skaits personīgajās bibliotēkās, bet interese par literatūru pagaidām nav zudusi. Attīstās un mainās bibliotēku apkalpošanas sfēra. Aug (kur labi nostādīts darbs, tas vienmēr bijis vērā ņemams) provinces bibliotēku nozīme cilvēku kultūrizglītojošā sfērā. Provincei aug iespējas piekļūt retām grāmatām. Meklējot kādu grāmatu savā Tukuma bibliotēkā, to neatradu, uz Rīgu tobrīd aizbraukt nebija paredzēts. Biju bezgala priecīga, kad bibliotekāre Ilona Krūziņa piedāvāja iespēju caur bibliotēku pasūtīt un grāmatu saņemt tepat Tukumā. Kopš tā laika ne vienu reizi vien esmu šo iespēju izmantojusi un droši varu teikt, ka neesmu vienīgā. Labs padomdevējs man vienmēr bijusi Daiga Bļusina. Aizvien lielāku vietu ieņem iespēja virtuāli lasīt un iegūt dažāda veida informāciju. Tiek digitalizētas grāmatas un laikraksti, kas ļauj saglabāt daudzlietotus izdevumus, kā arī iepazīties ar tiem, tā teikt, neizejot no mājas, protams, ja ir dators un internets. Bet pagaidām tādi nebūt nav katrā mājā. Šai jomā mūsu bibliotēkas lasītava ir neaizvietojama, jo vairāk tādēļ, ka tur jau ilgus gadus strādā tādas novada patriotes, kā Lija Everte un Anda Vihmane. Viņām ir apkopots bagāts novadpētniecības materiālu krājums kā virtuālais, tā vēl plašāks iespiestais. Bet, ja jauš iespēju kaut ko jaunu uzzināt, gatavas katrā izdevīgā brīdī aizrautīgi rakt pamanītajā virzienā. Rezultāti neizpaliek. Es lepojos ar Tukuma bibliotēku un tās darbiniecēm, ar prieku sveicinu un saņemu sveicinājumu, satiekot viņas jebkurā vietā. Ir virtuālo izjūtu laiks. Ko jutīs tie cilvēki, kas no rokas rokā pārvietos grāmatas uz jauno bibliotēku? Kādas asociācijas un pārdomas rosinās šo grāmatu lasītājiem? Diez vai cilvēku, kurš nav skūpstījies, skatoties virtuāli, kā skūpstās, pārņems tās pašas izjūtas, ko skūpstu baudījušajiem. Mans novēlējums, lai nezustu interese par literatūru un aizkadrā nepazustu cilvēka faktors autors, izdevējs, bibliotekārs, lasītājs. Tik spilgts man ir šis kafijas traips grāmatā Gaišais nams . Un saruna, man liekas, šoreiz būs gan vietā, gan lietā. Grāmata atrodama gan Tukuma bibliotēkā, gan Nacionālajā bibliotēkā. Tādēļ nepievienošu pārdomu rakstam.
Datums: 2013 12 28 00:00:00