Indulis un Ārija

ID: 2631
Vārds: Ligita
Uzvārds: Jakstoviča
Izdevuma autors: Jānis Rainis
Izdevuma nosaukums: Indulis un Ārija
Izdošanas vieta: Rīga
Izdošanas gads: 1959
Kāds ir Jūsu personiskais stāsts saistībā ar šo grāmatu?: Dāvinu LNB Tautas Grāmatu plauktam J.Raiņa grāmatu Indulis un Ārija. Šo grāmatu man dāvināja kolhoza Vārpa priekšsēdētāja Ūbele pilngadības svētkos 1960.g. 18.jūnijā. Svētkus svinējām senajā Lindes muižas parkā Daugavas krastā (pielikumā 1. foto). Līdz karam tas bija Birzgales pagastā. Pēc kara to pārdēvēja par Daugaviešu ciemu. Tagad atkal ir Birzgales pagasts, Ķeguma nov. Sakarā ar grāmatu Indulis un Ārija atmiņā ataust nu jau senā pagātne. Ar šīm atmiņām vēlos padalīties arī ar Jums. 1960. gadā es strādāju kolhozā par lopkopības pārraudzi. Kolhozā bija kāds ducis lopu fermu. Atmiņā visvairāk ir liellopu ferma Krūmiņi . Tā bija tuvu manas ģimenes mājai Tiltsargi . Tādēļ nedaudz atkāpšos atpakaļ pagātnē un nedaudz arī uz priekšu no 1960. gada svētku dienas. Krūmiņi atradās Daugavas stāvkrastā ap 6km no Ķeguma HES Jaunjelgavas virzienā. Krūmiņi bija lepnākā no 12 mājām, kas atradās meža ielokā, tādi atdalītas no citām pagasta mājām un kopā sauktas par Priedesmuižu. Kara laiks. Priedesmuižā saimniekoja vācieši; pa ceļiem drasēja tanki un augstās orēs iejūgti zirgi. Mūsu mājas kūtī vāciešiem bija zirgu stallis. Zirgi skaisti, labi kopti. Reiz vācieši lika mums izvākties no mājas un pārvākties uz Krūmiņu pagrabu, kas bija zem dzīvojamās mājas un ļoti liels. Tur nodzīvojām dažus mēnešus. Katrai ģimenei piešķīra pa apcirknim. Gulējām uz savām pekelēm. Mūsu māja bija atstāta likteņa un vāciešu rīcībā. Viņi mūsu grāmatas bija sametuši Ņegrupītes krastā, meldrājā. Krūmiņos katru dienu sētā iebrauca zirgu vilkta lauku virtuve. Zaldāti ar katliņiem sastājās rindā. Reiz arī es iestājos rindā. Zaldāti skatījās un smaidīja. Pavārs pielēja arī manu katliņu. Citi bērni nebija tik nekaunīgi. To atceroties, stādos priekšā zaldāti formās stāv rindā, bet rindas vidū sīks skuķēns raibā kleitiņā. No Krūmiņu pagraba naktīs kopā ar māti gājām krastmalā skatīties, kā Daugavas pretējā krastā starp Ķegumu un Lielvārdi dega pa mājai. Dūmu, uguņu un dzirksteļu mutuļi cēlās augstu pret naksnīgajām debesīm. Augstu gaisā dobji dunēja bumbvedēji un tad 2 3 jaudīgi starmeši pāršķēla melnās debesis un meklēja kas par lidmašīnām, kurā virzienā lido? Virs Ķeguma HES bija uzvilkti lieli gaisa baloni, tomēr kara beigās, vāciešiem atkāpjoties, uzspridzināja vienu posmu. Daugavas ūdeņi noskrēja, ledus bluķi gulēja tieši uz gultnes. Visapkārt smakoja beigtās zivis. Tiešas vardarbības no vācu zaldātu puses nepiedzīvojām, tomēr visi baidījās atbalstīt partizānus, kas pa retam ienāca mājās un lūdza kaut ko ēdamu. Arī mana māte vienam bija iedevusi vārītus kartupeļus. Kaut ko bija uzzinājuši arī vācieši, jo parādījās viltus partizāns , bet atšķīrās no īsta partizāna, jo nemācēja labi maskēties izskatījās labi ēdis un noskūtu vaigu. Iedzīvotāji to atšifrēja un liedzās kaut ko viņam dot. Par dažiem kartupeļiem varēja dabūt lodi ribās. Zaldāti gan mūs bērnus cienāja ar šokolādēm un pavizināja savās orēs. Arī ievērojama karadarbība tieši Priedesmuižā nenotika, bet dažviet tika nomestas bumbas, mēģinot saspridzināt betona tiltu pāri Daugavas pietekai Ņegrupītei. Blakus mūsu mājai tika izsistas dažas pamatīgas piltuves, bet ne tiltam, ne mājai netrāpīja. Atkāpjoties, vācieši zem tilta balstiem paraka dinamītu. Paši steigā devās Ķeguma virzienā, velkot aiz sevis el.kabeli. Pēdējais vācu zaldāts, citiem neredzot kabeli pārcirta. To zināja tikai mana māte. Tā tas nezināmais karavīrs izglāba tiltu, kurš vēl dzīvs un vesels stāv savā vietā. Daudzas kastes ar patronām lielām un mazām, sameta Ņegrupītē. Kad noskrēja Daugavas ūdeņi, arī šīs hermētiskās kastes tapa redzamas. Cilvēki tās uzlauza, munīcija tajās bija spoža kā no fabrikas. Uzradās arī sapieri un pievāca, kas vēl bija palicis. Degvielu no degbumbām lējām lampās; elektrība, protams, nebija. Pēc kara atklājās, ka meža biezoknī ap 3 km no mūsu mājām bijis Otomāra Oškalna partizānu bunkurs. To vācieši tā arī nebija atklājuši. Pāris gadus pēc kara, kad organizēja kolhozus, Krūmiņu mājās ierīkoja fermu 20 gotiņām. Es viņas ganīju. Formāli darbā skaitījās māte. Ziemā paliku fermā par slaucēju. Viss bija smags roku darbs no pl. 4.00 rītā. Caurām naktīm sāpēja rokas. Strādājām 355 darba dienas gadā bez nevienas brīvdienas. Maksāja 2 reizes gadā avansu un galējo norēķinu. Samaksa bija graudā kāds maiss graudu, putraimu, miltu, kartupeļu un arī drusciņ naudā. Par to varēja nopirkt petroleju, sāli, spičkas un vēl atlika vienai lētai katūna kleitiņai. Gāja gadi un sāka celt lielākas fermas ar mehānismiem. Atradās arī maiņas slaucējas, kas deva pa brīvdienai pamatslaucējām. Lopkopēm spēkus izpumpēja arī ar soc. sacensībām, jo brīvprātīgi bija jāuzņemas apkopt gabalu lopbarības biešu. Izmācījos par lopkopības pārraudzi. Krūmiņu gotiņas pārveda uz lielfermu. Krūmiņu māju nopirka darbīga Niedru ģimene, kura sakopa kara un pēckara laikos paplukušo māju. Vecie saimnieki jau bija aizgājuši pa smilšu taku . Arī Niedru ģimene jaunāki nepalika. Tomēr, būdami strādīgi un rosīgi ļaudis, atrada savu nišu pensijas papildināšanai. Viņi iegādājās un audzēja retas šķirnes sunīšus Japāņu hinus. Lasītājs varbūt ir jau attapies, ka vienu tādu Japāņu hiniņu, vārdā Fumis, iegādājās arī mūsu cien. bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga. Ar šo arī beidzu savu stipri saīsināto stāstiņu par pagātni. Vēlu Jums NB darbiniekiem un lasītājiem veiksmes un laimi dzīvē un nekad nepiedzīvot karus.
Datums: 2013 12 16 00:00:00